NEVEIKSMĪGI MĒĢINĀJUMI TIKT UZ RIETUMIEM
1944. gada rudenī, tuvojoties padomju armijai, apmēram 180 000 Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, atstājot savas mājas un Latvijas teritoriju. Ne visi bēgļi veiksmīgi atrada glābiņu Rietumos. Bēgļi, kuri bija nonākuši Vācijas okupētā Polijā un Čehijā, nevarēja šajās vietās ilgi patverties, jo bija jāturpina bēgļu gaitas atkarībā no frontes virzības. Kara beigās fronte daudzus bēgļus apsteidza, un daļai no šiem cilvēkiem nebija citas izejas – viņi bija spiesti atgriezties okupētajā Latvijā.
Muzejs un pētniecības centrs “Latvieši pasaulē” dokumentē mutvārdu liecības un vāc priekšmetus, kas saistās ar Otrā pasaules kara bēgļu gaitām, pēc kurām cilvēkiem nācās atgriezties Padomju Savienības okupētajā Latvijā.
Ainas Dzintaras krūzīte, kuru viņa iegādājās Čehijā Otrā pasaules kara beigās
Emīlija Dzintara nopirka šo krūzīti savai 14 gadus vecajai meitai Ainai, kad ģimene Otrā pasaules kara laikā bija nonākusi bēgļu gaitās Čehijā. Dzintaru ģimene bēga no Dundagas 1944. gadā, lai izvairītos no tuvojošās frontes. Dažus mēnešus nodzīvojuši Hiršbergā (Hirschberg am See, mūsdienās – Doksy), Čehijā, viņi atkal bija spiesti bēgt, jo tuvojās Sarkanā armija. Viņi nonāca līdz liktenīgai robežai – Elbas upei Vācijā, kurai viņi netika pāri lielo cilvēku pūļu un sabumboto tiltu dēļ. Dzintaru ģimenei piespiedu kārtā lika iekāpt lopu vagonā, ar kuru viņi šķērsoja Eiropu, lai atgrieztos Padomju Savienības okupētajā Latvijā. Ceļojums mājup ilga pusgadu, un viņi nezināja, kur būs brauciena galamērķis. Pa ceļam viņus nodarbināja dažādos darbos. Aina šo krūzīti glabāja un lietoja bēgļu gaitās Čehijā un arī visu garo brauciena laiku.
