Šajā ierakstā muzeja galvenā kuratore Marianna Auliciema ielūkojas latviešu ēdienu gatavošanas vēsturē un tradīciju tālāknodošanā gan savas ģimenes lokā, gan arī muzeja darbā iepazīto pasaules latviešu kopienu svētkos un ikdienā.
Nesen Zoomā runāju ar ASV latviešu režisori Māru Pelēci par mūsu topošo kopdarbu – dokumentālo filmu “Valiant!” par latviešu demonstrācijām trimdā. Māra ik pa brīdim pārtrauc mūsu sarunu, jo jāieskrien virtuvē pārbaudīt, kā vārās cūkas kājas galertam. Man patīk šī aina, ka kādā Mineapoles (ASV) priekšpilsētas mājas virtuvē starp bērnu attālinātām mācībām un sarunām par kadru montāžu ievijas vārīto cūkas kāju smarža. Aizdomājos – nez, cik Latvijā 40 gadīgas sievietes nedēļas vidū uzņemas šādas tradicionālas latviešu receptes gatavošanu?
Ne visi diasporas latvieši māk vārīt galertu. Bet ir skaidrs, ka latviešu ēdienu tradīcijas ir viena no lietām, ko latvieši ir paņēmuši līdzi, izbraucot no Latvijas visos laikos, un šīs tradīcijas turpina saglabāties, mainīties, papildināties vēl šodien. Tādēļ latviešu ēdieni ārzemēs ir viena no tēmām, par kuru muzejs “Latvieši pasaulē” pastiprināti interesējas. Vācot un pētot stāstus par ēdienu receptēm un ēšanas ieradumiem, var iegūt ieskatu gan latviešu diasporas kopienu dzīvē un latviešu ēdienu vēsturē, gan arī latviešu radošajai pieejai tradīciju uzturēšanā un tālāknodošanā.
Kad es augu Austrālijā 20. gadsimta 70. un 80. gados, “etnisko ēdienu” tēma bija populāra un nonivelēta – tas bija labs veids, kā viegli pievērst uzmanību imigrantu kopienām un veicināt to iekļaušanu Austrālijas mulikulturālajā sabiedrībā. Ieceļotāju nacionālie ēdieni tika izstādīti vienkopus, visbiežāk sarindoti tirgus stendos pilsētu vai apgabalu svētkos. Līdzīgi tradicionālo ēdienu tirdziņi bija populāri arī citur pasaulē. Pagaršojot grieķu dolmas vai ķīniešu pelmeņus, bija iecerēts ka “parastais” austrālietis iepazīsies un iemīļos daļu no šīs imigrantu kultūras. Taču ir skaidrs, ka šāda virspusēja pieeja kultūras kompleksitātei ir palīdzējusi veidot etniskus stereotipus, tiesa, arī papildināt “parasto” austrāliešu ēdienkartes ar (daudzreiz – ļoti pārveidotām) jaunām garšām un ēdienu gatavošanas paņēmieniem. Manuprāt, raugoties no muzeja perspektīvas, viena no svarīgākajām funkcijām šāda veida “etnisko” ēdienu tradīcijas kopšanai un popularizēšanai ir tas, ka tas palīdz imigrantu kopienām pašām saglabāt savu identitāti nākamajās paaudzēs. Domājot par saikni starp ēdienu un identitāti, prātā vienmēr nāk labi pazīstamais izteiciens angļu valodā: “You are what you eat.” – jeb tu esi tas, ko tu ēd.
Ēdiens ir viens no pamatelementiem dzīvē – garšas, pie kurām pierodam bērnībā, ir tās, kuras mums izraisa spēcīgas emocijas, esot jau pieaugušiem, it sevišķi ja tās nav bijušas ilgi nogaršotas. Šīs garšas ir tās, kas mums var likt justies kā mājās neparastos apstākļos un kuras mēs demonstrējam saviem bērniem un draugiem, lai viņi saprastu vairāk par mums pašiem un par to kultūru un saknēm, no kurām nākam. Daudzreiz izrādās, ka tieši bērnības garšas ir pēdējā lieta, kas paliek no latvietības, kad ir jau zaudēta valoda. Kad bijām muzeja ekspedīcijās pie Brazīlijas latviešiem, viens no jautājumiem, uz kuru vairākkārt nācās atbildēt pie viesmīlīgiem vakariņu galdiem, bija – kā pareizi skābēt kāpostus? Šo jautāja gados jaunāki latvieši, daži pat ar knapām latviešu valodas prasmēm, cenšoties saglabāt to, ko viņi atcerējās no vecmāmiņas un bērnības latviešu vidē. Latvietis, augot ārpus Latvijas, varbūt pat nepamana, ka latvietība ir bijusi viņiem “iebarota” no bērnu kājas. Tā, runājot par mani, es nemaz neapzinājos, ka manas vecmāmiņas bieži gatavotā piena zupa ar kartupeļiem, burkāniem un zaļiem zirnīšiem bija latviešu tradīcija, līdz nesen nedzirdēju kādu sūdzoties, ka šī tradicionālā zemnieku zupa ir vairs tik reti sastopama pat šeit, Latvijā.
Ilglaicīga atšķirtība no Latvijas gan kulinārā, gan fiziskā ziņā ir atstājusi savas pēdas latviešu ēdienkartē ārpus Latvijas – ir atrasti radoši veidi, kā sagādāt izejvielu aizstājējus zemēs, kur oriģinālās izejvielas nav pieejamas. Ekspedīcijās Brazīlijā esam dzirdējuši vai pat pagaršojuši gan latviešu pīrāgus ar palmu asnu pildījumu, gan saldo zupu no banāniem un ananāsiem, gan rupjmaizi, gatavotu no mandioku (cassava) miltiem, gan vīnogu lapās skābētus gurķus. Pēc nostāstiem, Austrālijā letiņi taisa Jāņu sieru no veikalā pirktas rikotas, un ir arī dzirdēts, ka dažās ASV latviešu mājās pīrāgiem mēdz būt baklažāna pildījums. Varbūt šie jauninājumi izklausās kā tradīcijas postīšana, taču patiesībā – tie ir radoši veidi, kā uzturēt savu etnisko piederību, gatavojot tos ēdienus un izmantojot tās izejvielas, kas ir pieejamas.
Savukārt trimdā ir arī saglabājušās ēdienu receptes un tradīcijas, kuras Padomju laika Latvijā ir mainījušās vai pazudušas: ciemojoties pie ASV tautiešiem, nereti tiks piedāvāta Aleksandra kūka, kura šodien vairs nav plaši pazīstama Latvijā – smilšu mīklas plāksnes, starp kurām ieziests skābens ievarījums, un pa virsu kūkai cukura glazūra. Un vēl – rasols! Rasols, ko sastapsiet latviešu namā Bradfordā vai Brisbanē, vai Bostonā, visticamāk, būs rozā, jo trimdas sabiedrības atmiņā ir saglabājusies pirmskara Latvijas rasola recepte, kurā obligātā sastāvdaļā ir kartupeļi, skābais krējums, vārītas olas, skābie gurķi un BIETES, kuras iedod rasolam tā rozā krāsu. Kādreiz arī pieliek siļķes, citreiz cūkgaļas vai liellopu cepeti, nevis konservētus zaļos zirnīšus un doktordesu, kā Latvijā šodien ir pierasts. Man ir nācies pielikt punktu labsirdīgiem strīdiem ar Latvijā augušajiem draugiem par to, “kas ir ĪSTS rasols?”, parādot no iepriekšējām paaudzēm mantoto recepšu grāmatu “Minjonas pavārniecības māksla”(1921). Tajā atrodas vairākas rasolu receptes, rakstītas vecajā šriftā. Visām rasolu receptēm izejvielu sarakstā ir iekļautas bietes. Viena sākas ar šādu tekstu: “Kādā dziļā teleķī (šķīvī – red.) jāsagriež četrstūraini teļa-cepešu gabaliņi, tāpat arī 4 ūdenī izmērcētas siļķes, 3 āboli, 4 lieli sīpoli, drusciņ sarkanu biešu, kartupeļi, kaperi…” Tātad rasola recepšu oriģinālais, daudzveidīgais, bagātīgais, rozā raksturs ir bijis saglabāts gan vecās pavārgrāmatās, gan dzīvajā tradīcijā tieši ārpus Latvijas teritorijas.
Vērojams, ka meklējumi pēc pazīstamām garšām turpinās mūsdienu izbraucēju vidū. Diasporas online grupās tiek daudz apspriests, kurās vietās nopērkami Latvijā ierasti produkti – rupjmaize, biezpiena sieriņi “Kārums”, griķi, kefīrs, “īsts” biezpiens u.c. Produkti tiek meklēti poļu, krievu veikalos. Muzejam pūrlādē ir stāsti par to, kā latviešiem ārzemēs ir vests Latvijas siers, zāļu tējas, pat Latvijas kartupeļi – lai svešumā varētu sajust mājas garšu!
Kā muzeja krājumam vākt materiālus, kas saistās ar šo tik svarīgo latviešu kultūras daļu – ja galvenais saturs tiek notiesāts?! Pilnīgi viennozīmīgas atbildes nav. Atliek vākt stāstus un fotogrāfijas par šīm garšām, par izejvielu meklēšanu, atrašanu, aizstāšanu, par ēdienu gatavošanu, par dalīšanos ar to kopienas vai ģimenes svētkos, vai izmantošanu ikdienas galdā. Arī apzināt un krājuma kolecijas papildināt ar tādiem “sekundāriem” priekšmetiem, ar kuriem šis izgaistošais saturs tiek uzburts – traukiem, virtuves rīkiem, iepakojumiem. Un, protams, viens no galvenajiem muzeja darba uzdevumiem būtu vākt receptes par latviskiem ēdieniem – vai tās būtu ar saimnieces roku ierakstītas kladēs, uz lapelēm, mantotas no paaudzes paaudzē, apspeķotas, vai varbūt recepšu grāmatas, izvestas no Latvijas un glabātas, vai izdotas trimdā. Varbūt jums mājās ir kāds priekšmets un stāsts, kas saistās ār latviešu ēdieniem un garšām, ko gribat dāvināt muzejam “Latvieši pasaulē”?