LATVISKA VIDE STUDENTIEM AMERIKĀ
No 1966. gada studentiem ASV radās iespēja iegūt akadēmiskas zināšanas latviešu valodā, piedaloties akreditētos latviešu valodas vasaras kursos Rietummičiganas Universitātē (RMU). Šī ideja dzima Valdim un Lalitai Muižniekiem, un kopīga, neatlaidīga darba rezultātā tā tika paplašināta – 1981. gadā RMU tika izveidota pilna akadēmiskā gada latviešu studiju programma, kurā mācības notika galvenokārt latviešu valodā. Līdz ar to radās doma, ka studentu mācības veicinātu arī dzīvošana un saimniekošana kopā, latviskā vidē. Šī ideja guva atsaucību Amerikas latviešu apvienībā (ALA) un Latviešu nacionālajā apvienībā Kanādā (LNAK), un sākās darbs pie latviešu studentu mītnes būvniecības. Lielu daļu no līdzekļiem saziedoja latviešu sabiedrība, un latviešu talcinieki uzbūvēja gandrīz visu ēku paši savām rokām. Mītnes ēkā, kura tika nosaukta par Latviešu studiju centru (LSC), notika dažādi sarīkojumi, semināri un ar laiku izveidojās visplašākā latviešu bibliotēka ASV. Līdz 1993. gadam tā bija mājvieta gandrīz visiem RMU Latviešu studiju programmas studentiem. Kad līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu latviešu studentu skaits RMU samazinājās, LSC sāka apdzīvot studenti, kas piedalījās jaunizveidotajā Baltijas studentu programmā. 1996. gadā ēkas formālais īpašnieks Amerikas Latviešu apvienība studiju centru pārdeva kādai ASV sieviešu korporācijai.
Sagatavoja M. Auliciema, izmantojot Lalitas Muižnieces atmiņas.
Sienas sega “Dieva Pasaule”, audusi Paulīne Skrupšķele Mičiganā, ASV
Paulīnei Skrupšķelei (1916-1977) radās interese aušanā un vērpšanā Vācijas bēgļu nometnēs. Dzīvojot ASV, viņa strādāja par skolotāju. Šo krāšņo sienas segu ar latvju rakstiem (izmēri 3.2 x 1.5 metri) Paulīne auda kā studiju darbu maģistra grādam mākslas pedagoģijā Rietummičiganas Universitātē un 1967. gadā par to saņēma Amerikas Latviešu apvienības Kultūras fonda goda balvu daiļamatniecībā. Pēc Paulīnes nāves viņas meita Māra aizdeva šo segu Latviešu Studiju centram Kalamazū, Mičiganā, kur tā greznoja ēkas kāpņu telpu vairāk nekā 10 gadus. Paulīnes meita Ilze atceras lielo darbu, ko viņas mamma ieguldīja segas darināšanā: … viņa ar dakšiņu to dziju iestrādāja. Viņai pagāja 8 stundas, [kamēr] vienu collu gāja – gāja no vienas puses uz otru, tur bija liela pacietība [vajadzīga]!
