Tekstīliju pētnieces Laumas Cennes atskats uz darbu muzejā “Latvieši pasaulē”
Iepazīstini mazliet par sevi – kur Tu dzīvo, kur uzaugi? Kāda ir Tava izglītība? Un kā Tu sāki aizrauties ar tekstīlijām?
Es uzaugu Otavā, Kanādā. Tur es mācījos viduslaiku mūziku un dziedāšanu. Pārvācos uz Albertu un daudzus gadus dzīvoju Džasperā (Jasper, AB) kalnos un Edmontonā, kur mācījos fotogrāfiju. Tad uz dažiem gadiem Toronto, bet tagad dzīvoju Montreālā ar savu dārgo! Esmu laimīga būt atkal tuvu Tērvetei, Montreālas draudzes lauku īpašumam, kas atrodas Labrenču (Laurentian) kalnos Kvebekā. Tur pavadīju visu savu bērnību, gāju nometnē, strādāju nometnē. Tur svinējām riktīgus Jāņus, un ilgus gadus tur biju saimniece. Mēs tur jau četras paaudzes tagad dzīvojam kopā, svinam kāzas, krustabas un bēres – mums, kas tur uzauga, Tērvete ir kā serde.
Es samērā strauji pievērsos tekstīlijām. Nesen biju atgriezusies Kanādas austrumu pusē, kur bija lielākas latviešu kopienas, vajadzēja integrēties vietējā sabiedrībā. Nejauši draugu vasarnīcā pie Saulaines (Toronto Jāņa draudzes īpašums) atradu tādu šūtu mozaīksegu (“quilt”) un atminējos uzreiz, ka mums tur nometnē bija tādas līdzīgas, bet ļoti daudzas, gatavotas no mājās krāsotas vilnas. Un tas manī atraisīja spēcīgas atmiņas – no savas bērnības Saulaines vasaras nometnē. Vēlāk uzzināju, ka mozaīksegas bija darinājušas Knox Presbyterian baznīcas dāmu komitejas rokdarbnieces un segas bija palikušas no 40. gadiem, pirms latvieši nopirka šo īpašumu.
Sāku lasīt par šūtām segām, ka daudzreiz pagātnē tās tika darinātas kāzām vai kā draudzības segas, vai kā piemiņa aizgājušiem. Momentā izdomāju, ka šūšu tādu savām kāzām. Mans tēvs bija nesen miris, un tas mūsu ģimenei bija tāds trieciens, un gribēju kaut kā tikt no tā punkta līdz laimes sajūtām. Tā sev uzšuvu no dažādiem lina un arī kokvilnas audumiem kāzu segu ar Māras jeb krustu krustiem. No tā punkta sāku pētīt segas, to darināšanu – par audumu darināšanu, krāsošanu un tās vērtību senatnē, un tās ietekmi uz cilvēci vispār. Pati sāku arī krāsot dzijas, pētīt krāsvielas un – vēl tuvāk tagad pie sirds – aust.
Ir interesanti man, ka visu šo laiku man acu priekšā bija taka, pa kuru varēju tikt pie savām atmiņām – audums. Tekstīlijas. Latviešu tekstīlijas bija ļoti spēcīgs pamats, uz kā varēju atbalstīties un atjaunināt saites ar savu latvietību. Uzvelkot tautastērpu! Saglabājot vecmāmiņas izšūtos spilvēntiņus kā dārgumu! Uzmaucot rakstainos cimdus!
Pastāsti par savu iesaistīšanos sejas masku šūšanā Montreālā un arī par maskām, ko dāvini muzejam!
Starp manām paziņām viena ārste, kas strādā vienā no Montreālas galvenām slimnīcām, prasīja, vai mēs kā viņas rokdarbnieču grupiņas līdzbiedrenes būtu ar mieru uzšūt kādas 300 maskas. Jau 2020. gada marta beigās maskas sāka pietrūkt. Daudzām veselības iestādēm bija noteikts, cik katrs darbinieks un māsiņas drīkstēja maskas lietot dienā. Tātad – sākām! Un šuvām, un šuvām! Tās atdeva slimnīcas personālam, un arī tika dotas pacientiem, un tad visiem, kas ienāca slimnīcā. Un mēs turpinājām šūt – veco ļaužu mītnēm un tās darbiniekiem, kur bija milzīga krīze ar saslimšanām. Šuvām bērnu patversmes darbiniekiem un patversmju bērniem. Audumus ņēmām no pašu krājumiem, bet tas sāka trūka, kā arī trūka gumija. Valdība bija aizrunājusi visu gumiju, bet ar daktera parakstu uzņēmējiem bija atļauts bez peļņas mums pārdot. Mums lielas firmas ziedoja audumu un gumiju. Mēs daži stāvējām un dāvinājām maskas vecākiem ļaudīm, pirms viņi iegāja veikalā. Es biju arī uzšuvusi Kristus Dārzam (latviešu veco ļaužu mītne Toronto) maskas visiem darbiniekiem. Mēs dažos mēnešos uzšuvām vairāk nekā 29 000 masku!
Kad pienāca Baltā galdauta svētki 4. maijā, gāju fotografēties Latvijas virtuālajam tautas tērpu gājienam. Manā sirdī un vispār Montreālas pilsētā bija tāda sajūta, ka spēsim šo sērgu ierobežot. Pa visu Kvebeku bērni taisīja plakātus ar varavīksni un uzrakstu: “Ça va bien aller.” (“Viss būs labi.”) Bija skaista diena, un nodomāju iet fotografēties pie kādas atpazīstamas vietas Montreālā – uz Olimpisko stadionu. Viss parks bija pilns ar cilvēkiem, bet visi uzmanīgi distancējās. Gaisotne bija cerību pilna. Policija arī bizoja apkārt ar riteņiem, bet viņiem nebija daudz, ko cilvēkiem aizrādīt. Viss likās izdarāms. Bet līdz 14. jūnijam situācija diemžēl nebija uzlabojusies. Sērga plosījās. Man arī bija tādas bēdas, ka bijām tikai trīs, kas atzīmēja 14. jūniju – Aizvesto piemiņas dienu, noliekot manis pagatavoto vainagu un tekstildarbu pie kara pieminekļa Montreālā. Tur bija jāiet ar masku. Jau biju pie maskām pieradusi, tas jau vairs nebija grūti. Es izdomāju uztaisīt sev masku no auduma, kur es uzdrukāju lapaspusi no mana vectēva burtnīcas, kurā viņš mācījās angļu valodu Dīpīšu (bēgļu) nometnē Vācijā 1946. gadā. The boy stands by the tree. Zēns stāv pie koka. The girl is drinking milk. Meitene dzer pienu. Sāku domāt par šiem teikumiem – cik vienkārši tie ir. Un, ka šobrīd sabiedrībā nevar piedzīvot pat visvienkāršākās lietas – iet, kurp vēlies, vai ar jebkuru runāties. Domāju ilgi, ka vectēvs mācījās šādus vienkāršus teikumus un bija spiests apgūt pilnīgi jaunas lietas, tā kā mēs šodien mācāmies daudz ko no jauna saistībā ar šo pandēmiju.
No draugiem dzirdēju, ka viņu viens ļoti vecs radinieks, kurš pārdzīvojis Otro pasaules karu, teicis, ka šo pandēmijas laiku ir daudz grūtāk izturēt. Jo nav adrenalīna, kas tevi dzen uz priekšu. Nav jāatrod, ko ēst. Tu tik sēdi mājās un domā, un domas maļas un maļas. Pasaule vairs neritēs tā, kā tā ir ritējusi līdz šim – es domāju, ka mēs pat neapjēdzam, cik milzīgas maiņas mums gaida nākotnē: A way of living that requires a new way of living (Dzīvesveids, kas pieprasa jaunu dzīvošanas veidu). Pandēmija mums arī parāda arī, cik neveselīgi mēs līdz šim esam dzīvojuši, ne tikai fiziski, bet arī sociāli, psiholoģiski. Kaut kam ir jāmainās, un šī sērga ir spogulis apkārtējai pasaulei. To mēģināju kaut kā atspoguļot ar šiem uzdrukātajiem vienkāršiem vārdiem uz auduma, kas it kā aizsedz mani un man “neļauj” izteikties.
Pastāsti – kā Tu iepazinies ar muzeju “Latvieši pasaulē” un sāki sadarbību?
Pirmā sadarbība ar muzeju bija saistībā ar Stāstu Segu. Muzejs “Latvieši pasaulē” lūdza ārzemēs dzīvojošiem izteikt savu mīlestību vai atklāt savu saikni ar Latviju – kāda atmiņa, kāds priekšmets. Tērvetes vasaras nometne bija aicināta piedalīties, sagatavojot kvadrātiņus, un to nodarbību vadīju es. Sadomāju arī tad pagatavot vienu Stāstu segas kvadrātiņu Tērvetes saimes vārdā, lai dotu liecību par mūsu kopienu, tās dibināšanu un cik ļoti mēs centāmies turēt latvisko garu un valodu, kaut paliekam mazāk un mazāk. Šajā kvadrātiņā es pat iestrādāju mūsu vairāk nekā 300 gadus vecās Lielās Priedes sēklas! Tad arī sagatavoju savējo kvadrātiņu – tajā centos izteikt savu piederību, bet reizē sajukumu un grūto sadzīvi ar savu latvietību un savu pagātni, pastāstīt savas ģimenes stāstu.
Es Kvebekas provincē pētu segas. Esmu ar komandu jau gandrīz 20 gadu garumā izbraukājusi Kvebeku, dokumentējot šūtās segas, to vēsturi un ģimeņu stāstus. Pierakstām arī kultūras un modes ietekmes, kas vērojamas rokdarbā, fiksējam tā darināšanas veidus. Es iesaistījos, jo man interesē priekšmeta stāsts. Mēs esam sagatavojuši speciālu veidlapu katrai segai, lai varam pierakstīt izmērus un krāsas, un detaļas. Veidlapa reizē arī dod mums mājienu, lai neaizmirstam kaut ko apskatīt vai izmērīt, vai nosaukt kādu detaļu, jo sega paliek pie saimnieka, ar jaunpiešūtu etiķeti un unikālu numuriņu, ko tad vēlāk var apskatīt datubāzē Konkordijas (Concordia) universtātē. Tas ir tik interesanti, kā viens priekšmets, reizēm pat viena maza lupatiņa, var būt tik piepildīta ar atmiņām, stāstiem, vēsturi! Atrast kaut ko savādāku, vai nu musturos, vai auduma izvēlē, kas artklāj darinātājas izdomu, rāda veidu, kā viņa ir atrisinājusi tehniskas problēmas – tas ļauj man iepazīties ar darinātāju kā “īstu” cilvēku. Audums pats runā! Labojumi audumā vēsta par senatnes “tagad” un “šobrīd” – piemēram, esmu saplēsusi, man neder, es ielaidu kļūdu, sasodīts, bet tagad nevaru izārdīt, vai nu ko! Vai tā izsaka cilvēka raksturu? Audums ir ļoti personīgs un intīms -–mēs visas cilvēces garumā to esam gatavojuši, tas mums guļ pie ādas, mēs ar to sarunājamies ar citiem no tālienes, mēs ienākam pasaulē, esot tajā ietīti, un tad arī izejam, aptīti audumos.
Pastāsti par darbu, ko dari pašreiz muzejā.
Man piedāvāja projektu – izpētīt un aprakstīt muzeja “Latvieši pasaulē” tautas tērpu kolekciju, domājams, manu zināšanu dēļ. Esmu pati daudzas tekstīlijas darinājusi – es aužu, adu, šuju, esmu arī kalusi rotas. Tā dēļ, ka esmu augusi ārpus Latvijas un dziļi saprotu, un izjūtu trimdas latviešu stāstu. Es kaut kādu iemeslu dēļ ļoti smagi nēsāju savu ģimenes izbraukšanas nastu. Tagad esmu nākusi pie tā slēdziena, ka tomēr to negribu nomest, ka tā ir manis pašas daļa un tā tomēr man der.
Kā “dīpīšu” bērns esmu piedzīvojusi vecāku un vecvecāku sēras, esot izrautiem no dzimtās zemes. Šīs sēras redzēju visās trimdā darinātās tekstīlijās, it sevišķi tautastērpos. Skumjas, ilgošanās, bet vienlaikus arī milzīgs lepnums. Tik smalki darbi reti redzami Latvijā, visas mūsu senču asaras izplaukst un uzzied no jauna šajos greznajos darbos. Par to esmu tik lepna! Man bija liels gods un prieks strādāt ar mūsu mantojumu un pētīt šos stāstus muzejā. Tur atrodas tautastērpi, kas ir gan atgiezušies dzimtenē, gan ir arī tādi, kas ir piedzīvojuši dziesmu svētkus, Jāņus un demonstrācijas trimdā! Viens konkrēts veids, kā trimdinieki un viņu pēcteči varēja izrādīt savu piederību Latvijai, bija tautastērps – katram savs tautastērps. Un tieši tamdēļ šī kolekcija ir unikāla. Esmu laimīga, ka ir īpašs muzejs, kas par viņiem rūpējas.
Kad ierados krājumā un apskatījos, kas tur ir un kādā apjomā būs gaidāmais darbs, apjēdzu, ka būs jāizgudro jēdzīga sistēma. Pēc aprunāšanās ar zinošiem cilvēkiem Latvijā, konstatēju, ka nekad nav bijis kāds vispārpieņemts standarts jeb veids, kā aprakstīt tautastērpus. Tātad – kā sākt? Un kā būs tad, ja nākotnē citam muzeja darbiniekam būs jāpieraksta detaļas tērpiem, kas vēl tiks dāvināti? Pēc daudzām sarunām ar muzeja galveno krājuma glabātāju Gunu Dancīti, kuratori Mariannu Auliciemu, kā arī Latvijas Universitātes Vēstures institūta pētnieci Aneti Karlsoni piedāvāju tādu risinājumu, ka varam sagatavot anketas katram tērpu piederumam atsevišķi. Anketās iestrādāti norādījumi, lai tērpa aprakstītājs zina, uz ko ir jāskatās, kas ir jāizmēra, ko jāpieraksta – tā, lai nekas netiek aizmirsts, lai ir kopīga leksika. Noderīga arī būtu tāda pavadgrāmata ar tabulām, kā identificēt audumus vai rakstus, vai musturus. Tā rezultātā būtu ļoti labi un sīki apskatīts un aprakstīts krājums, visi “runātu tajā pašā valodā”. Līdz ar to piedāvāju nofotografēt profesionāli gan visu tautastērpu, gan tā detaļas, lai tas būtu digitāli piefiksēts. Šādā veida arī liela daļa informācijas par šo krājuma kolekciju būtu jau sagatavota iecerētajai izstādei nākotnē.
Strādājot mums radās doma, ka varētu izdot šādu viegli lietojamu rokasgrāmatu, kas būtu pieejama trimdas letiņiem, lai viņi paši arī spētu pierakstīt informāciju par tērpiem, kas glabājas skapjos vai lietišķās mākslas studijas kambaros. Cilvēki mēdz aizmirst, ka audumos ir stāsti. Viņiem ir garš mūžs un daudz nēsātāju. Šo varētu pierakstīt, pirms gadi aizrit un svarīga informācija pazūd. Rokasgrāmatā būtu iekļautas veidlapas un zīmējumi.
Kādas ir Tavas pārdomas par muzeju, tā darbību un krājumu pēc pavadītā laika, strādājot LaPa?
Domāju, ka šobrīd muzejā esošā tautastērpu kolekcija pagaidām demonstrē nepilnīgu pārskatu par trimdā darinātajiem tērpiem. Visspēcīgākie amatnieku audumi un tekstildarbi nav vēl nonākuši muzejā, un man ir zināms prieks par to! Tas nozīmē, ka šie tērpi vēl tiek nēsāti, godināti. Bet daudzi jau arī stāv skapjos, kodes izpriecei, bez saglabātiem tērpu darinātāju un valkātāju stāstiem. Par to atkal sirsnīgi bēdājos.
Protams, ka gribas, lai muzejā nonāk šie meistardarbi, taču es bēdājos, jo labi zinu un saprotu, kāpēc tie te varbūt nonāks – latviešu sabiedrība ārpus Latvijas lēnām sarūk. Vismaz tās latviešu kopienas, kas iebrauca pēc Otrā pasaules kara. Tas lielākoties notiek valodas izzušanas dēļ. Es to redzu mūsu pusē ar pašas acīm, un man par to sāp sirds.
Cilvēcei audumi ir vienumēr bijuši svarīgi. Audumiem allaž ir bijusi liela vērtība, ne tikai pildot aizsargājošu funkciju cilvēkiem, bet arī kalpojot par atpazīšanas zīmi – veidojot identitāti. Diemžēl esam aizmirsuši visu auduma gatavošanas procesu, no dzīvnieka vai stāda līdz drānai. Pat mūsdienās audums ir tāda kā valūta – šodien daudzreiz apģērba vērtību veido tas, kas uz auduma ir uzdrukāts – Ralph Lauren vai Tommy Hilfiger! Bet ar tautastērpiem, ar auduma nodošanu no paaudzes paaudzē ir citādi – te atklājas katra indivīda vēstures un identitātes nozīme.
Esmu milzīgi pateicīga Daugavas Vanagiem Kanādā un Montreālas Latviešu Organizācijas Padomei (MLOP) par atbalstu. Ar viņu palīdzību varēju atļauties palikt Latvijā vairākus mēnešus, lai strādātu pie šī unikālā projekta. Bija ļoti dīvaini pieņemt lēmumu pēdējā minūtē, vai riskēt un braukt, kamēr plosās Covid-19 sērga, bet sapratu, ka citas iespējas varbūt nebūs.
Esmu pateicīga muzejam “Latvieši pasaulē” un tā uzticībai man, ka ļāva man čamdīt un apmīļot tērpus. Man vienumēr ir rūpējis, kas notiek ar trimdinieku “mantām”, ne tikai tekstīlijām. Ir tik interesanti un brīnišķīgi, ka muzejs “Latvieši pasaulē” visas šīs “mantas” krāj un par tām rūpējās – “mantas”, kas faktiski katra ir kā tēmturis vienam notikumam, slepenas durvis uz citu pasauli, latviešiem pasaulē.
Ar šo pieredzi esmu tagad atgriezusies Kanādā, un ar lielākām zināšanām. Mums šeit, ārzemēs, ir sakrājies daudz mantu, neapkoptas, nenoliktas drošā vietā, bieži bez stāstiem, bez jebkādas informācijas – nav zināms ne tekstīlijas autors, ne kādi cilvēki ir dokumentēti fotogrāfijās, no kurienes un kāpēc kaut kāds dīvains objekts atrodas kastē, rūpīgi ietīts papīrā… Ar tām zināšanām, ko esmu novērojusi un iemācījusies muzejā, ceru, ka varēšu lietderīgāk palīdzēt mūsu kopienai izsijāt sakrātās mantas tepat Montreālā. Šāda informācija mūsu sabiedrībai šobrīd ļoti noderētu – mums pašiem bieži ir tādas emocijas par ģimenes mantām, bet vēl biežāk, ar katru dienu vairāk, paliek arvien mazāk zināšanu par pašu mantu, tās stāstu. Muzeja acīs – priekšmets bez stāsta ir tikai objekts.
Muzejs “Latvieši pasaulē” plašā mērogā dara to, ko katrs letiņš diasporā centās darīt sev savā dzīvē – atstāt “telpu” atminēšanai. Pat tie cilvēki, kas ir aizgājuši no savas kultūras vai tautas, vai slēpjas no pagātnes, cieši tur priekšmetus, un katram tam ir savs stāsts, kas kļūs par atslēgu uz citu pasauli. Muzejs “Latvieši pasaulē” palīdz šīs atslēgas saglabāt un lietot.
Paldies, Lauma!